Kāpēc mēs kliedzam uz saviem bērniem?

Visi vecāki, bieži vien cenšas iedomāties, par kādiem cilvēkiem izaugs viņu bērni: par labiem vai sliktiem, par pieklājīgiem vai rupjiem, par pacietīgiem vai neiecietīgiem. Bet galvenais jautājums, kurš nomoka vecākus – no kā tas ir atkarīgs, vai tas ir saistīts ar audzināšanu vai tas viss jau ir ielikts gēnos un neko izmainīt vairs nevar? Kāpēc bērni, bieži vien izaug ne tādi, kādus viņus vēlās redzēt vecāki? Kāpēc viņi kļūst par egoistiskiem, nepateicīgiem, ļauniem un agresīviem pieaugušiem cilvēkiem? Ko mēs esam darījuši nepareizi? Mēs taču tik ļoti viņus mīlējām, visur atbalstījām, devām viņiem visu…

Izrādās, ka viss tomēr ir saistīts ar audzināšanu. Bieži vien, paši to nemanot, mēs kliedzam uz bērniem, aurojam visā balsī, vēloties, lai liek mūs mierā un lai beidzot kāds mūs arī sadzird. Pēc tam, protams, mums kļūst bērnu žēl un mums paliek kauns par savu rīcību, jo kādā brīdī mūsu pašu nodarbošanās mums bija daudz svarīgāka par sava miesīgā bērna vēlmēm un vajadzībām, kā arī apostas online portugal. Tajā brīdī mēs savu bērnu noraidījām… Bet vajadzēja taču uzklausīt, paskaidrot, paspēlēties vai vienkārši palīdzēt. Bet mēs esam aizņemti, mums nav laika, mums vienkāršāk ir uzkliegt, nevis tērēt savu dārgo laiku lai bērnam kaut ko bezjēdzīgi paskaidrotu. Tādas kļūdas mēs pieļaujam atkal un atkal.
Kāpēc mēs kliedzam uz saviem bērniem brīdī, kad viņiem ir nepieciešama mūsu uzmanība, jo tā uzvedoties mēs savam bērnam rādām sliktu piemēru? Bērns, to nepalaidīs garām un iegaumēs uz visu atlikušo mūžu, varat par to nešaubīties.

Mēs esam stiprāki par bērnu

Vecāki, bieži vien jūtas pārāki par mazo, neaizsargāto cilvēciņu. Mums taču ir savi darbi, savas problēmas, bet te vēl kāds skrien visu laiku līdzi un lūdz lai palasa pasaku, tas pamatīgi tracina… un mēs vairs nevaram to izturēt un sākam kliegt uz mums vismīļāko cilvēku pasaulē…tāpēc, ka viņš vienmēr ir tuvumā, tāpēc, ka viņš noklusēs un neatbildēs ar to pašu, mēs izgāžam par viņu savus dubļus, brīdī, kad mazais cilvēciņš gaida uzmanību un ir pelnījis pavisam citu attieksmi pret sevi. pēc tādas kliegšanas mums kļūst vieglāk, bet vai tad bērns ir pelnījis tādu attieksmi pret sevi?

Mēs esam pārlieku prasīgi

Jau bērnībā, spēlējot dažādas spēles, mēs iedomājies, kāds būs mūsu bērns, kādas rakstura īpašības viņam piemitīs, iztēlojamies viņu dzīvi. Tas nozīme – bērna dzīves scenārijs ir gatavs! Bet vai mēs neesam aizspēlējušies par tālu? Vecāki, attopieties! Tas viss bija bērnībā un tam nav nekāda sakara ar bērnu audzināšanu – slot machines. Nevajag savam bērnam bāzt to, kas bērnībā pietrūka jums. Ja jūs esat sapņojuši dejot, tad ejiet un dejojiet, nelieciet to darīt savam bērnam, ja viņam labāk gribas zīmēt. Nevajag bērniem diktēt, ko viņiem vajag, viņiem pašiem vajag izvēlēties, tāpēc, ka tā ir viņu dzīve.